“Gremdē sevi savā tautā, mācies viņas sāpes sajust.

Ņem tās dziļi savā sirdī.” (A. Čaks “Mūžības skartie”)

11. novembris Latvijā ir gan piemiņas, gan svētku diena – tāpat kā Rīgā pirms gadsimta, – sēras par kritušajiem, gandarījums - par uzvaru. Kad 1919. gada 11. novembrī pēc mēnesi ilgām cīņām par Rīgu bermontieši tika padzīti, nosargāta bija ne tikai Rīgas, bet visas Latvijas valsts neatkarība. Pieminot un godinot tos, kuri cīnījušies par Latvijas zemi, par Latvijas valsti, novembrī visā Latvijā aizdedz ugunis – tūkstošiem uguņu deg piemiņas vietās, Brāļu kapos un māju logos iemirdzas gaismas ceļi.

Pirms 30 gadiem atjaunota Latvijas valsts neatkarība – mēs dzīvojam brīvā zemē, un šķiet, ka tas ir pašsaprotami. Šis laiks no mums neprasa riskēt ar savu dzīvību kaujā, cerot, ka izkarosim savu valsti. Šajā laikā mums ir tikai pienākums – godināt tos, kuri krita savas tautas un valsts brīvības dēļ, un dzīvot tā, lai viņu upuri nebūtu veltīgi – lai mēs nepazaudētu viņu izcīnīto. Ja viņi šaubītos, mums nebūtu savas valsts, varbūt vairs nebūtu arī latviešu tautas.

Mūsu šodienas brīvība pirkta par dārgu maksu - par brīvību dzīvības cenā maksājuši padomju okupācijas laikā no Latvijas izsūtītie ļaudis, maksājuši latviešu leģionāri Kurzemes cietoksnī un Sibīrijas nāves nometnēs; pirms 100 gadiem – Pirmā pasaules kara frontē, Brīvības cīņās pret pārspēku par savu zemi, par savu valsti karoja un krita latviešu karavīri – Ziemassvētku kaujās, Nāves salā, Cēsu kaujās, kaujās pret Bermonta armiju, kad Rīgas aizstāvji cīnījās ne tikai par Rīgu, bet – par Latviju. 20. gadsimts latviešu tautai nesis skaistu ieguvumu – savu valsti, bet par to atdotas daudzu cilvēku dzīvības.

Mūsu aizdegtās ugunis lai ir vēstījums – mēs esam, mēs atceramies un godinām tos, kuri krita kaujās par Latvijas zemi, par brīvību sev, savai tautai, savai valstij.