Viņas bērzu birzis, pļavas, pauguri un jūras līči man vienmēr būs lielākais skaistums pasaulē. Es necīnījos par viņas brīvību, nelēju Tīreļpurvā asinis un nededzināju Vecrīgā ugunskurus, bet, ja tagad man to vajadzētu darīt, es, nedomādams ne brīdi, nevilcinādamies , ietu. Es ietu aizsargāt savu lielāko mīlestību, savas mājas un dzimteni.

Mana mīļā Latvija!

Šodien es Tev rakstu vēstuli, lai šajā aukstajā un pārmaiņu pilnajā laikā sasildītu Tavu sirdi. Es gribu, lai Tu zini, ka , veidodams savu nākotni, es domāju par Tevi. Es vēlos Tev teikt, ka darīšu visu, ko vien varēšu. Es mācīšos , lai reiz mana zeme zinātu , kas es esmu. Kad pabeigšu mācības, centīšos īstenot savus lielos sapņus, kuri reizēm ir kā zvaigznes – redzamas , bet grūti aizsniedzamas. Tomēr es ceru, ka savas zvaigznes aizsniegšu un mans sapnis par labāku dzimteni piepildīsies.

Mana mazā zeme, Tavu lielo svētku priekšvakarā es Tev apsolos, ka mācīšos! Noteikti , ka Tev tā saka daudzi, un , lasot šo vēstuli, Tev sejā iemaldās smaids. Es Tev saku patiesību, jo vienmēr turu savus solījumus un arī šo turēšu. Man reizēm gan nav tik labas atzīmes kā gribētos, bet tad es atceros par Tevi un savu sapni, un es atkal cenšos, jo smeļos Tevī spēku.

Es piedalos jaunsargu kustībā, kur manī ieaudzina patriotismu; man tur māca, cik svarīga ir tēvzemes brīvība. Mūsu jaunsargu devīze ir „Augsim Latvijai!” Tas man liek aizdomāties , ka skolēnu devīze varētu būt „Mācīsimies Latvijai!”

Viens no Tēvzemes izcilākajiem prezidentiem Kārlis Ulmanis ir teicis: „Līdz šim Latvijas vienīgais spēka avots ir bijis tās darbs”, un mēs, skolēni, mācīsimies , lai Tev nepazustu šis lielais spēka avots!

Mēs katru novembri kopā ar Tevi svinam Tavus svētkus. Daudz laimes dzimšanas dienā mēs Tev novēlam arī šogad. Skolā mums māca rūpēties par Tevi. Katrā gadalaikā cenšamies Tevi padarīt skaistāku – grābjam lapas, stādām kokus un puķes. Man Tu visskaistākā esi rudenī, kad sedzies ar rudens krāsaino villaini. Tad man šķiet, ka es dzīvoju Imanta Ziedoņa „Krāsainajās pasakās”. Nesen mēs mūzikas stundā dziedājām dziesmu „Nāk rudens apgleznot Latviju”. Kā Tu domā, rudens šo dziesmu ir sadzirdējis?

Es mīlu latviešu valodu, man šķiet, ka pasaulē nav skaistākas skaņas par dzimto valodu. Es vienmēr esmu centies runāt tīrā, nepiesārņotā valodā, jo gribu, lai latviešu valoda skan vēl pēc daudziem , daudziem gadiem.

Es ceru, ka es daru pietiekami daudz Tavā labā. Protams, tā es radu sevi pašu par kulturālu cilvēku. Man gan vienmēr ir sajūta, ka daru par maz, tāpēc vienmēr cenšos atrast jaunus ceļus, kā darboties Latvijas labā. Esmu izlēmis, ka nākotnē kļūšu par karavīru. Es būšu karavīrs, kas aizstāvēs Tevi, mana zeme, pret visu ļauno. Nē, neuztraucies par mani, es sargāšu arī savu dzīvību, bet, ja ar mani kas notiks, tad mani sildīs atziņa, ka es Tavā labā būšu izdarījis kaut ko nozīmīgu, un varbūt mani atcerēsies tāpat kā ģenerāli Kalpaku.

Manā sirdī mīt divi sapņi – padarīt Tevi labāku ( nē, es negribēju tevi aizskart, man Tu esi gana laba, bet citi Tavi bērni Tevi pamet, un Tev par to sāp sirsniņa), un pašam kļūt par labu cilvēku. Ko es saprotu ar vārdiem - labs cilvēks? Viņam nav vajadzīga nauda, lai būtu laimīgs, viņš ir patriots, mīl savu ģimeni un draugus, ir godīgs un atbildīgs. Es ļoti ceru , ka darīšu Tev godu, un vienmēr atceries, ka kaut kur, leišmalē, pašā Mēmeles krastā, mīt maza sirsniņa, kas kādreiz taps liela, lai par savu galveno uzdevumu turētu Tavu drošību un laimi.

Paliec sveika! Tavs mazais Latvietis