Uzvelciet baltu kreklu, kad jums nav viesu. Palieciet viens. Priecājieties par sevi. „Palicis viens, es jutos bezgala satraukts, it kā pēkšņi iekļuvis izcilu, slavenu, skaistu cilvēku sabiedrībā,” sacīja kāds gudrais.

Uzvelciet baltu kreklu un rakstiet jaunībai. Viņa atnāk ar taureni bizē. Viņa ir soprāns vidusskolas korī. Un viņai ir baltas kurpes. Kaut kas ir noticis. Kaut kas ir noticis ar lazdām. Tu piesit, un lazdas nokūp zelta putekļos. Vai agrāk arī tā bija?

Vai tu esi meties saules priekšā ceļos? Es, skaistais tatārs, to darīju Ai-Petrī virsotnē vējā un sniegā, un blakus bija saule manas skaistās tatārietes acīs. O, lielā saule, pateicies manam tēvam un manai mātei, kas man deva mīlošu sirdi! Pateicies viņas tēvam un mātei! Mums ir siltas rokas, mēs atmodinājām viens otru, mēs atsildījām viens otru, mēs kļuvām redzīgie.

Cik ilgi? Cik ilgi mēs būsim redzīgie? Kamēr Grīgs nospēlēs Solveigas pasaku? Kamēr laši kāps pret Amūras straumi, dzīsies Usūrijas strautos un atstās zelta ikrus smiltīs?

Tev ir caurspīdīgi pirksti, es redzu tiem cauri sauli un asiņu pulsēšanu. Sudraba laši un zelta ikri ir tavās asinīs. Cik ilgi?

Uzvelciet baltu kreklu, kamēr jūs esat jauni. Un rociet zemi. Rociet zemi, kā neviens pirms jums to nav racis. Pasaule ir siltuma izslāpusi. Bet mīlestību līdz vecumam saglabā retais. Jums ir siltas rokas, bet kādam ir nosalušas. Kurš kuram pieies pirmais?